2.3 Teātris
Teātra pirmsākumi ir meklējami Haņu dinastijas valdīšanas laikā. Haņu dinastijas galvaspilsētā Sinjaņā izrādei “simts spēles” bija speciālās ēkas, bet tās priekšpilsētās bija arēnas. “Simts spēles” – dejotāju, mūziķu un akrobātu priekšnesumi. Ir zināms, ka šīs izrādes bija diezgan sarežģītas ar visādiem specefektiem, piemēram, miglas vai sniega paradīšanās uz skatuves, viena dzīvnieka transformācija otrā. Taču šajā laikā neizveidojās tāda teātra, kurš līdzinājies antīkajam.
Tanu dinastijas laikā izrādes kļuva par pilsētas neatņemamo sastāvdaļu, kurām ir raksturīgs dziesmas un dejas, dziesmas un spēles, dialogi un leļlu teātri, arī farsu. Farsu spēlēja parasti divi aktieri, kuri vienkārši improvizēja uz politisku tēmu. Izrādes gaitā tika izsmieti pilsētas ierēdņi un beidzās viss ar kautiņu.
Taču īstā teātra rašanās ir tikai Juaņas dinastijas valdīšanas laikā, kad izveidojās ziemeļu un dienvidu drāma. Dienvidu drāmu neietekmēja citas tautas, un visi tēli varēja dziedāt un arī struktūras ziņā tai nebija nekādu ierobežojumu.
Vēlāk dienvidu drāma apvienojās ar ziemeļu drāma un pārtapa juaņas klasiskajā drāmā. Šajā periodā ir zināmi 158 dramaturgi, kuri uzveda 733 lugu, no kurām pilnīgi saglabājušās 170 un 44 fragmentāri. To saturā tiek izcelti 12 sižeti, kuri ir par cilvēku jutām. Tajos ir arī sastopami vēsturiskie un reliģiskie, kā arī detektīvu motīvi.(7)
2.4 Dzīves veids
Dienvidķīnas dabas harmoniju vislabāk raksturo tās sulīgi zaļo lauku ainavas un rīsu lauku terases.
Ķīnieši ļoti lielu nozīmi piešķir ēšanai, jo to jau var spriest pēc viņu sasveicināšanās – “Vai jūs esat paēduši?”
…
