Dievs novietojis cilvēku pasaules centrā

15.gs. beigās – 16.gs. sākumā Itālijas mākslā aizsākās jauns, neredzēta pacēluma pilns laiks, kaut šajā periodā Itālija vērojama ekonomiskā krīze un politiskā novājināšanās. Renesanse nozīmē atdzimšanas. Atdzimšanas jēdziens bija pazīstams kristīgajā reliģijā, Bībelē runāts par cilvēka garīgu atdzimšanu, pārveidošanos, sirds prāta maiņu, jauna cilvēka veidošanos. Renesansē tieši cilvēka garīgā pilnveidošanās, sevis izkopšana ar izglītības un mākslas palīdzību kļuva par ideālu.
Viens no pirmajiem jaunu pasaules skatījumu piedāvāja Nikolajs 1401-1464. Viņš mācīja par Visuma bezgalību, redzamo debesu un zemes kvalitatīvo vienādību. Dievs ir visur un visas lietas ir vienādi tuvas Dievam.
Renesanses mākslas attīstību veicināja antīkās kultūras mantojums, jo atdzima interese par grieķu un romiešu klasisko dzīvi. Renesanses kultūrā dominēja ideja par cilvēka spēju visvarenību, Šajā laika periodā raksturīgs humānisms, īpašs pasaules uzskats un dzīvesveids. Humānistu zinātniskais ideāls bija filoloģiska precizitāte un vēsturisks patiesīgums. Aktuāla bija kristīgā pasaules uztvere, saskaņā ar kuru cilvēks ir Dieva bērns un viss, kas notiek ap to ir atkarīgs no Dieva gribas. Interese par antīko literatūru un agrīnu kristiešu sacerējumu noveda humānistus pie atziņas par cilvēka īpašo vietu pasaulē. Cilvēku sāka uzskatīt par Dieva radītās pasaules centru. …