Disociatīvas personības

Disociācija tiek izmantota kā galvenais funkcionēšanas mehānisms stresa situācijā. Tā ir pilnīgi saprotama indivīda īpaša veida adaptācija viņa īpašajā vēsturē – vai hronisks pēctraumatiskā stresa sindroms, kas nāk no bērnības. Indivīdi ar dziļiem disociatīviem traucējumiem, pat ja arī nojauš savu multiplo dabu, izteikti baidās no sliktas apiešanās, tāpēc īpaši ārstēšanās sākuma stadijās ar grūtībām ielaiž savā pasaulē terapeitu.
Disociatīvi traucējumi pārsvarā gadījumos veidojas agrīnas seksuālas traumas vai citas traumatiskas vardarbīgas pieredzes rezultātā, pie kam šo vardarbību veic persona, kas rūpējas par bērnu.
Daudzas psihotiskā līmenī funkcionējošas disociatīvas personības atrodas cietumos, nevis psihiatriskajās slimnīcās. Tās personības daļas, kuras uzbrūk un nogalina, nereti iluzora apziņas stāvokļa ietekmē, veidojas traumējošas vardarbīgas
pieredzes rezultātā, kas tad arī rada šo personības šķelšanu. Tā kā viņi cietuši no tuvu cilvēku vardarbības, tie neuzticas autoritātēm, un tas kavē uzticīgas gaisotnes veidošanos.
Disociatīvu indivīdu vecāki nereti arī ir disociatīvas personības. Vai nu tiešā veidā – viņu pašu traumatiskās vēstures rezultātā, vai netieši – alkoholisma vai zāļu atkarības veidā.
Pastāv uzskats, ka cilvēki ar disociatīvu personību pārsvarā ir īpaši spilgti un radoši indivīdi.
Uz terapiju šādu personu parasti atved kaut kādas dramatiskas un neadaptīvas disociatīvas reakcijas – nozīmīgu laika intervālu zudums, apkārtējo teiktais par to, ko pacients neatceras u.tml.
Disociācija ir īpatnēja “neredzama” aizsardzība. Bieži vien šie traucējumi pat nav pamanāmi. …