1919. gadā Ekarts uzsāka nopietnās gaitas politikā kopā ar Gotfrīdu Federu un Antonu Drexleru izveidojot Vācu strādnieku partiju, kura vēlāk pārsauca par Nacionālsociālistisko vācu strādnieku partiju (nsvsp). Ekarts bija iegādājies avīzi Minhenes vērotājs (Münchener Beobachter) ko 1919. gada augustā pārdēvēja par Tautas vērotāju (Völkischer Beobachter) un tā kļuva par Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas izdevumu. 1921. gadā Ekarts kopā ar Hitleru devās uz Berlīni vākt līdzekļus avīzes turpmākai izdošanai. Neskatoties uz to ka 1923. gadā avīze iznāca katru dienu salīdzinājumā ar iknedēļas izdošanu iepriekšējos gados, Ekarts tika atlaists no avīzes vadītāja amata.
1919. gada 14. augustā Ekarts iepazinās ar Hitleru, kurš pavasarī bija kļuvis par partijas biedru un kā zināms turpmākos piecus gadus neskatoties uz vēsajām attiecībām ar Hitleru un partiju atstāja milzīgu iespaidu uz viņu nākotni, lielākoties ar saviem uzskatiem par Versaļas miera līgumu, jaunizveidoto Veimāras republiku un antisemītismu.
1923. gada 9. novembrī Ekarts formāli piedalījās bēdīgi slavenajā Alus pučā, kurā viņš un citi partijas biedri tika arestēts un ieslodzīts Landsbergas cietumā no tā viņš drīz vien tika atbrīvots sliktās veselības dēļ.
Tā paša gada 23. decembrī Ekarts mira no morfīna atkarības izraisītas sirdslēkmes un tika apglabāts Berhtesgādenē, vācijā.
Pēdējie Ekarta vārdi mirstot esot bijuši – Sekojiet Hitleram. Viņš dejos, bet es būšu tas kas spēlēs melodiju un nesērojiet par mani jo es esmu iespaidojis vēsturi vairāk par jebkuru citu vācieti.
"Follow Hitler! He will dance, but it is I who have called the tune!"
"Do not mourn for me: I have influenced history more than any other German."
…
