Cilvēku dažādība izpaužas ne tikai pēc to iedalījuma rasēs, tautās, šķirās, vīriešos un sievietēs, katra indivīda rakstura un ārējā izskata, kuru arī varētu nosaukt par cilvēces sistemoloģiju.
Mūsu dažādība ir atkarīga ne tikai no piederības kādai sistēmai, bet arī no tā kā pareizi vai nepareizi ir ieprogrammēts fiziskā ķermeņa intelekts. No tā, kurā attīstības līmenī mēs atrodamies, nosaka mūsu gars jeb dvēsele pēc sistēmas, kurā arī ieņemam kādu no vietām Visumā, sabiedrībā, ģimenē utt.
Parasti psiholoģijā to sauc par psiholoģisko saderību vai nesaderību starp cilvēkiem. Bieži sabiedrībā ir sastopamies ar apgalvojumiem par to, ka ģimene ir nolēmusi vai izstrādājusi priekš sevi kādu konkrētu kārtību kā dzīvos turpmāk, bet pēc neilga laika secinām, ka viss ir salicies citādi, mums nezināmu apstākļu dēļ.
Manuprāt visbiežākais cēlonis tam, ir Visuma sistēmas likumu neievērošana. Laika gaitā cilvēki neviļus analizē, kāpēc ir noticis tā vai citādi, un galarezultātā nonāk pie secinājuma, ka pie visa vainīgi paši, jo nav ieklausījušies savā dvēseles balsī, kas deva ziņu par to vai citu notikumu gaitu. Rezultātātā ir iegūta pieredze, kura arī balstās uz sistēmas, kas dažkārt indivīdiem nav pieņemama.…