Es lidoju... Spārnu švīkoņa skan kā apburoša melodija. Tas ir skaisti – lidot. Lidot prom no negantās pilsētas kņadas un pelēkā cilvēku pūļa. Pacelties un just mākoņu svaigumu, debess zilo jumu, saules spožo gaismu. Tas ir skaisti. Es lidoju...
Es ceļos aizvien augstāk un augstāk. Pasaule kļūst arvien mazāka un niecīgāka. Es esmu tālu no tās, taču neredzama saite mani vēl arvien saista pie tās. Man gribas lidot prom, bet es vēl arvien palieku zemes gūstā. Lidot! Es gribu lidot brīvi! Garām aizlido balts putns. Viņš lido brīvi, cēli vēcinādams spārnus. Viņa acīs mirdz brīvība. Kāpēc es tā nevaru? Es arī vēlos lidot tik brīvi un cēli. Jā, brīvi kā putns. Aizlidot un nejust šo neciešamo saikni ar zemi.…