Dzejoļa "Senangļu sonets" analīze

Soneta galvenā doma ieskicējas noslēguma divrindē, kas visspilgtāk parāda dzejolī apcerētos pretstatus. Dzejniece divrindē apraksta Džuljetas laimi. Sonets noslēdzas ar paralēlismu starp diviem savā ziņā līdzīgiem, bet vienlaikus atšķirīgiem mīlas stāstiem. Ar dzejas pēdējo rindu attēlotas atšķirīgās attieksmes, kādas pastāv arī mūsdienu sabiedrībā. Cilvēki pārdzīvo par nelaimīgiem mīlētājiem, bet apsmej tos, kuri ilgojas pēc attiecībām, kuru dēļ vērts upurēt visu.
Dzejolī jūtams sentimentāls un nedaudz romantisks patoss, kas atspoguļo liriskā „es” iekšējo pārdzīvojumu par alkām pēc mūžīgas mīlestības. Dzejas rindu kopējā noskaņa ir drūma. Lasot dzejoli, var vilkt paralēles ar liriskā „es” un V. Belševicas dzīvi. Ar liriskā „es” palīdzību autore pauž savas izjūtas un uzskatus saistībā ar mīlestību. Viņa apraksta šo mūžīgo tēmu , sakot, ka lielākā laime cilvēkam ir abpusēja beznosacījuma mīlestība un ‘’Romeo un Džuljeta’’ patiesībā nav traģēdija.
Man šajā dzejolī visvairāk simpatizē tas, ka autore cenšas pateikt, ka ‘’Romeo un Džuljeta’’ patiesībā nav traģēdija un ka īstenībā tā ir liela veiksme, jo viņi ir piedzīvojuši kaut ko retu un neizsakāmu fantastisku. Es uzaugu skatoties romantiskās filmas, taču ar laiku ticība tādai beznosacījuma mīlestībai zūd, jo redzi kā iet vecākiem, kā iet citiem radiem un draugiem. Bet man patīk vēl kaut kur dziļi sevī glabāt cerību, ka tāda kaut kur dzīvē arī ir, nevis tikai mākslā. Tikai, piekrītot Vizmai Belševicai, ne visiem pie tādas lemts tikt.
…