Dzejoļi un esejas

Kurš pateiks,
Kā mākonis dzied?
Kā rasa izkrāso zāli?
Kā dūņas draiskojas purvā?
Un bedrē kā runājas māli?
Kurš pateiks,
Kad cilvēki dzied?
Kā viņi izkrāso dzīvi?
Kad draiskojas viņu sapņi?
Un dvēseles runājas brīvi?
Es zinu,
Kā dzied citu sirdis
Ar krāsainām lapām
Pa vējam.
Vējš draiskojas laukā plašā
Un runā ar cilvēku sejām.
/12.08.01/

Melus vislabāk ir piedzirdīt, jo tad tie uzmet augšā savu patieso sakni. Tie parasti sākas ar kaut ko nevainīgu, bet sazarojumi kā nu kurš. Cits nolūzt pie pirmā ķemmējiena, cits spītīgi aizķēris savu līko kāju aiz nevainīgā apkakles un tad nu dabū to nost. Tur nelīdz ne draudi, ne šķēres, ne matu taisnotājs. Un tā sakne tad tur kaut kur paliek iekšā neizķemmēta. Un skrubina ik pa laikam. Labi jau, ka tikai tevi. Bet vai tas ir labi?
…