Dzeramā ūdens kvalitātes kritēriju noteikšana ir Labklājibas ministrijas Vides veselības departamenta pārziņā. Labklājības ministrija atbild par kvalitatīva un veselībai nakaitīga dzeramā piegādes kontroli (par ūdeni krānā). Lai šo kontroli varetu veikt labāk, Vides veselības dienesti regulāri kontrolē arī ūdens avotu sanitāro stāvokli (akas un ūdens avotus). Tomēr galvenā atbildība par dzeramā ūdens sagatavošanu un piegādi patērētājiem gulstas uz ūdens apgādes uzņēmumiem, kuri veic regulāru paškontroli visos tehnoloģiskajos procesos.
Latvija kopumā ir labi nodrošināta ar dzeramā ūdens resursiem (kvantitatīvi), jo šobrīd izmantoti tikai ap 35% no prognozētajiem ekspluotācijas resursiem. Kopumā republikā dominē pazemes ūdensgūtņu izmantošana, tomēr dažādu tehnisku un ekonomisku apsvērumu rezultātā četrās pilsētas (Rīgā, Daugavpilī, Ventspilī, Olainē) vienlaicīgi izmanto gan pazemes, gan virszemes ūdeņus. Ta ka šajās pilsētās ar centralizēto ūdensapgādi ir nodrošināti ap 1,2 miljoni iedzīvotaju, tad rezultātā statistikas atskaitēs uzrādītā pazemes un virszemes dzeramā ūdens avotu izxmantošana Latvijā pēc apjomiem ir aptuveni lidzīga.
Dzeramā ūdens kvalitātes monitoringu veic Labklājības ministrijas Nacionālā Vides veselības centra rajonu vides veselības centri. Gada laikā, nosakot mikrobioloģiskos un ķimiskos parametrus ūdens ņemšanas vietās un sadales tīklā, tiek analizēti ap 32 tūkstoši paraugu. Pavisam Nacionālais vides veselības centrs uzrauga 169 komunālos, 705 uzņēmumu un 1187 dažādu iestāžu ūdensvadus, kā arī 2261 decentralizētos ūdensapgādes objektus. Ar katru gadu palielinās pašvaldībām nodoto ūdensapgādes sistēmu skaits.
Ūdensapgādes sistēmas pārsvarā ir nolietotas, tajās notiek avārijas, kā rezultātā iespējama piesārņojuma un mikroorganismu iekļūšana ūdensvados. Jāatzīme, ka ūdensapgādes sistēmas, kuras izmanto virszemes ūdens avotus, pakļautas arī šo avotu piesarņojuma briesmam. Šāds gadījums fiksēts 1990. gadā, kad pēc avārijas Novopolockas rūpnīcā “Polimer” (Baltkrievija) Daugavas ūdens tika saindēts ar cianīdiem, kā rezultātā nācās uz vairākām dienām pārtraukt upes ūdens padevi Daugavpilij un Rīgai. 1995. gadā ziemā ievērojams pisarņojums tika konstatēts Juglas ezera, veikti nopietni pētījumi un ilgi diskutēts par šī dzeramā ūdens avota tālākas izmantošanas iespējām. Tādēļ jāuzsver, ka virszemes ūdens avoti nekad nevarēs nodrošināt pilnīgu drošību ūdens kvalitātes ziņā, jo atklātie ūdens avoti ir pakļauti piesarņošanas briesmām, bet Daugava ir tranzītupe, kura plūst caur vairākiem valstīm.
Latvijas pazemes ūdeni ir viennozīmīgi novērtēti kā milzīga nacionāla bagātība, un pāreja uz pazemes ūdeņu izmantošanu dzeramā ūdens apgādē definēta kā viena no Nacionālās vides aizsardzības politikas prioritātēm. Tomēr šāda pāreja nevar notikt īsā laikā, jo valstij trūkst līdzekļi tehnisko risinājumu un īstenošanai, kā arī detalizēta pazemes ūdens krājumu izpētei.
Investicijas
Zviedrija ir viens no lielākajiem ārvalstu investoriem vides aizsardzības programmās un projektos Latvijā. Zviedrijas neatmaksājamais ieguldījums tehniskās palīdzības un vides investiciju projektos kopš 1992.gada ir vairāk nekā 14 milj.latu.
Atbalstu vides aizsardzībā Latvija saņem no ES Phare programmām, Dānijas vides aizsardzības aģentūras, Zviedrijas Vides aizsardzības aģentūras (Zviedrijas VAA), Zviedrijas Starptautiskās attīstības aģentūras (Sida), kā arī Somijas, Nīderlandes, Japānas, Pasaules vides fonda un citiem sadarbības partneriem. 1999.gadā Latvijai vides aizsardzībā piešķirta starptautiskā palīdzība kopumā par 20,58.milj.latu. Vislielākos līdzekļus 1999.gadā Latvijai piešķirusi ES Phare programma (10,43.milj.latu), Dānijas Vides aizsardzības aģentūra (4,84.milj.latu) un Zviedrija (2.milj.latu). Zviedrija visvairāk līdzekļu ir ieguldījusi Latvijas ūdenssaimniecības attīstībā. No 1992. līdz 1998.gadam vides aizsardzības jomā Zviedrija ūdenssaimniecības sakārtošanas un attīatības projektos ir investējusi 8,83 miljonus latu. Latvijas – Zviedrijas projekta ietvaros šajā gadā augustā tika sagatavoti ieteikumi dažādu ar vides aizsardzību saistītu normatīvo aktu koriģēšanai un vides institūciju restrukturizācijai. Galvenais šī projekta rezultāts ir sagatavotais likuma “Par piesarņojumu” projekts, kurš tiek apspriests Seimā.
…
