Tāpēc es vairāk aizdomājos tieši par cilvēka dzīves jēgu. Cilvēka dzīvi varētu salīdzināt ar koku. Koks tāpat kā cilvēks stabili stāv uz zemes. Kokam jau no dabas ir izteikti stumbri, tāpat kā cilvēkam no piedzimšanas brīža ir doti tuvi cilvēki. No stumbra aug vairāki zari un aug aizvien jauni, kas man simbolizē no cilvēka dotajiem pamatiem izvēles daudzveidību un ceļus, pa kuriem tas var aiziet.
Uzskatu, ka cilvēkam ir jāīsteno savas potences, jāizglīto sava personība, jātiecas sasniegt augstākie mērķi, bet uz tiem pārdroši tiecoties, nevar aizmirst izbaudīt procesu un dzīvot. Jābauda dzīves sniegtās baudas, iespējas, ko sniedz garša, smarža, tauste. Jāpieņem izaicinājumi, ko piespēlē dzīve, jo tādejādi, var uzplaukt atkal jauns zars. Dzīve ir jānodzīvo tā, lai vecumdienās nebūtu jāraud spilvenā par neizmantotām iespējām un to, ka netika darīts tas, ko sirds vēlējās.
Kā teica Gēte: „Dotiet cilvēkam mērķi, kura dēļ ir vērts dzīvot, un viņš spēs izdzīvot jebkurā situācijā”. Dzīvei nav jēgas bez dzīvības, bez cilvēces. Pieļauju domu, ka manus uzskatus šobrīd lielākoties iespaidoja filozofi, par kuriem esmu lasījusi. Vienotas atbildes un esejas tēmu man vēljopojām nav, laigan varbūt, kā teica mana kolēģe: “Varbūt dzīves jēga ir meklēt dzīvei jēgu..?”
…