Latvieši- neliela baltu tauta ar interesantu vēstures gājumu un bagātu, atšķirīgu kultūras mantojumu- sevī nes daudzas tikumiskās vērtības, kas, domāju, nekur nav zudušas un vēl mīt ikkatrā latvietī pat mūsdienu modernajā un globalizētajā pasaulē, kurā, starp citu, šīs vērtības ir ļoti devalvētas, bet tomēr nav mirušas. Latvietī šīs vērtības parādās spilgti un savdabīgi, ko rāda mūsu literārais mantojums, tomēr es nerunāju par mūsdienu autoriem, bet par nedaudz senāka laikposma rakstniekiem, kuru izpratnē, kas gan atkarīga no viņu dzīves perioda un vēsturiskās situācijas, īsti un skaisti atklātas tādas vērtības kā dzimtenes mīlestība un ilgas pēc tās svešumā, cieņa pret dzimto, iekopto, paša veidoto Latvijas zemes gabaliņu, cīņa par to, kā arī cieņa, bijība pret mazāku un neaizsargātāku radību. Šīs nemainīgās vērtības atklājuši rakstnieki Gunars Janovskis, brāļi Kaudzītes, arī E. Virza, K. Skalbe un Z. Mauriņa.
Uzskatu, ka vēstures gaita, filozofiski runājot, iet pa apļa trajektoriju, un, nešaubīgi, jau piedzīvotas nelaimes un grūtības mušu tauta piedzīvos atkal. Šajā gadījumā runāšu par G. Janovski, kuru uzskatu par latviešu 20. gadsimta literatūras klasiķi, jo ra savu lielisko darbu ‘’Sola. Pār Trentu kāpj migla’’ viņš izjusti atklājis trimdas latviešu materiālo un dvēseles pasauli, ko es izjutu īpaši spilgti, lasot šo darbu. Tieši trimdā cilvēks asāk izjūt, ko nozīmē Latvija, tās brīvība, kuru nespēj aizvietot nekādi materiālie labumi, ko sniedz trimda, vispār- emigrēšana uz t.s. ‘’labklājības zemēm’’. …