1.„Būt veiksmīgiem vecākiem nozīmē veikt lielu un smagu darbu. Zīdaiņa vai mazuļa pieskatīšana ir darbs divdesmit četru stundu garumā septiņas dienas nedēļā, turklāt bieži vien tas ir saistīts ar lieliem uztraukumiem. Arī tad, kad rūpju nasta, bērnam pieaugot, kļūst vieglāka, vecāku un bērnu attiecību pilnveidošana prasa daudz laika un rūpju.” Manuprāt, bērna laišana pasaulē, ir viens no svarīgākajiem lēmumiem, ko cilvēki var pieņemt. Par labiem vecākiem ir ilgi un grūti jāmācās. Par tiem nekļūst vienas dienas laikā. Tādēļ arī vecāki mācas kopā ar bērniem. Vecākiem ir jābūt ļoti augstai atbildības sajūtai, jo zīdaini nevar atstā vienu pašu bez uzraudzības. Viņam ir jābūt klāt visu laiku. Mazu bērnu nevar vienu pašu izlaist ārā pastaigāties, kā sunīti, tev pašam ir jābūt visur klāt. Un jāveido saikne ar viņu. Jāmācās saprasties, uzklausīt viņa problēmas un dot padomu. Jāveido vecāku un bērnu atiecības. Kuras galvenokārt ir balstītas uz savstarpējo uzticēšanos un pieķeršanos.
2. „Kopš bērns piedzimis, visu uzmanība ir pievērsta tikai viņam. Bērns saista ne tikai māti un tēvu, bet arī visus citus, kas bijuši liecinieki viņa nākšanai pasaulē. Ja vien mātei ir iespējams, viņa ir gatava nākamo dienu laikā daudzas stundas skatīties uz bērnu , kas nu pieder viņai, auklēt bērnu un censties to iepazīt.” Bērna nākšana pasaulē, tā ir svētība un skaistums. Bērns tas ir nevainības simbols. Bērns ir ciešākā saite starp vecākiem, kas viņu ļoti mīl. Viss tuvāk, protams, jaundzimušajam atrodas māte, jo tikai viņa ir jutusi to saikni starp sevi un bērnu, kamēr ir nēsājusi to visus 9 mēnešus. Un kad beidzot bērns ir piedzimis, viņa to ierauga pirmā, paņem uz savām rokām un sajūt to saikni. Un tad tikai viņa saprot, ka tas tiešam ir viņas bērniņš.
…
