Personīgi pats varu teikt, ka ar Eduarda Veidenbauma dzeju katram cilvēkam var būt divējādi: vai nu tā uzreiz iepatiksies un paliks sirdī, vai arī dzejnieks nepatiks. Var gadīties arī tā, ka sākumā Veidenbauma dzeja neliekas tuva, tieši pretēji, bet laiks iet, mēs kļūstam gudrāki, uzkrājam pieredzi, vērtības mainās, un šīs vērtību skalas izmaiņu rezultātā var būt arī tā, ka Veidenbaums kļūst par tuvu un viegli izprotamu rindu autoru. Pats dzejnieks arī daļēji piekrīt šādai varbūtībai par patiku un nepatiku, ko apliecina ar šādām rindām:
„Kas staigājot pa košām puķu lejām,
Tik apskaita, cik siena viņas dos,
Lai mani nelasa. Pie manām dzejām
Tik piktu prātu viņš sev iemantos.”
Eduarda Veidenbauma dzeja, raksti un dzīvesstāsts ir spilgta 19.gadsimta latviešu kultūras zīme. Savā īsajā mūžā (nepilnos 25 gados) viņš radījis apmēram simts dzejoļu, taču neviens no tiem netiek publicēts dzejnieka dzīves laikā. Tikai pēc dzejnieka nāves atklājas viņa daiļrades daudzpusība, un viņa dzeja kļūst populāra. To publicē periodikā, tā izplatās arī norakstos, diemžēl ar piebildi, ka dažādos pārrakstījumos dzejoļi ieguva atšķirīgus tekstus, piemēram, kā pirmais Eduarda Veidenbauma krājumu „Dzejas” sastādīja Eduards Treimanis – Zvārgulis 1896. gadā, bet šis krājums bija nepilnīgs un cenzūras izkropļots ar cenzētāju pašu ieviestiem un izmainītiem vārdiem, kā arī daudzām drukas kļūdām. Atkārtoti šo krājumu sastādīja F. Roziņš Londonā 1900. gadā. Šis krājums bija daudz precīzāks un pilnīgāks.
Pirmā dzejas publikācija jaunajam autoram ir dzejoļi „Pavasarī” un „Ikkatris tev godu dod, centīgais vīrs..” laikraksta „Dienas lapa” literatūras pielikumā 1893. gada 22. maijā, kā zināms, pat tā bijusi gandrīz gadu pēc dzejnieka nāves (E. Veidenbaums miris 1892. gada 24. maijā)
Lai gan būtībā tas ir saskaņā ar Veidenbauma paša uzskatiem, kas skan šādi: „Ja kāds grib pasaulei ko atstāt, tad lai atstāj savus darbus.”
…
