Eduards Veidenbaums

Eduards Veidenbaums bija izcils 19. gadsimta rakstnieks. Viņš bija pirmais, kurš atvēra acis sabiedrībai 19. gs. nogalē ar jaunu dzejas stilu, atklātību, un tiešumu. Paša dzejnieka liktenis gan bija neapskaužams. Viņš nodzīvoja nepilnus 25 gadus, plašākai publikai bija tikpat kā nezināms, precīzāk, viņu pazina tikai Tērbatas Universitātes studiju biedri kā daudzsološu, taču mūždien finansiālu grūtību māktu studentu. No aptuveni simts sacerētajiem dzejoļiem viņa dzīves laikā nebija publicēts neviens. Liktenis patiesi viņu nebija žēlojis.
E. Veidenbaums izcēlās ar to, ka viņš nerakstīja par tolaik populārajām tēmām: daba, mīlestība, draudzība un tā tālak. Viņš savā dzejā daudz atspoguļoja savas dzīves notikumus. Dzejas tematiku dziļi ietekmējušas likstas un neveiksmes finansiālajā ziņā. Nereti Veidenbauma dzejoļos bija manāms pesimisms. Eduards tika audzināts reliģijas garā, par ko viņš savā dzejā izsakās ar tādu kā ironiju un sarkasmu:“ Cits svētai dzīvei nododas,/ Tik pātaro un lūdz,/ Ik svētdienas iet baznīcā/ Un grēkus Dievam sūdz./ Tam dzīvojot bailību sirds tikai jūt,/ Un galā tāpat viņš nomirst un trūd. ” Viņaprāt, ja Dievs nespēj dot atbildes uz visiem jautājumiem, tad tas viss nav nopietni.…