Izlasot Eduarda Virzas poēmu „Straumēni”, man atsauca atmiņā laikus, kad bērnībā braucu uz saviem laukiem pie tantes, kuri atrodas Raņķu pag. Lasot man radās tāda sajūtā, it kā es atkal būtu tur. Atminējos lauku darbus, ko tante un onkulis darīja no rīta līdz vakaram, neskarto lauku dabu un pļavu smaržas.
Gadiem ejot viss mainās un tā vietā nāk, kas jauns. Cilvēki laukos vairs netur govis, lai iegūtu pienu, vai neaudzē cūkas, lai iegūtu gaļa, bet nopērk to visu lielveikalos. Arī manos laukos vairs nav tā kā lasot poēmu „Straumēnus”. Cilvēki ir noguruši no šī mokošā, fiziski smagā darba, kas ir darīts jau no bērnības. Manos laukos no lielās govju, vistu, aitu un cūku fermas ir palikušas vairs tikai pāris govis un dažas vistas, kas dod pienu un olas tikai pašu vajadzībām. Arī lielos laukus vairs neapstrādā kā agrāk.
…