„Tas, kas neko nezina, neko nemīl. Tas, kas neko neprot darīt, neko nesaprot. Tas, kas neko nesaprot, ir nevērtīgs. Bet tas, kas saprot, arī mīl, ievēro, redz… Jo vairāk kāds zina, jo lielāka ir mīla… Tas, kas iedomājas, ka visi augļi ienākas vienlaikus ar zemenēm, neko nezina par vīnogām.”
Paracelzs
Mīlestība ir māksla, tāpat kā dzīve ir māksla; ja mēs gribam mācīties mīlēt, mums jādara tas pats, ko mēs darītu, ja vēlētos apgūt jebkuru citu mākslas veidu, ja mēs gribētu apgūt jebkuru citu dzīves mākslu. Taču tāpat kā mācībās arī dzīvē apgūstot jebkuru mākslu ir nepieciešams apzināt tās pakāpes, kuras noteikti būs jāiziet, lai nonāktu pie mērķa. Ikviena dzirdēta teorija ir tikai teorija no malas, kamēr neesam pierādījuši pretējo. Bet pierādīt to var tikai ar reālu darbību. Bieži vien nākas būt pārsteigtiem par to, cik ļoti prakse no teorijas atšķiras. Taču viena lieta neizslēdz nākamo. Tātad nepieciešama gan teorija, gan prakse. Tas, cik daudz katrā konkrētā situācijā no tā visa noder ir jāizvērtē katram pašam. Tā arī varam izvērtēt vai apgūstot konkrēto mākslu esam pietiekoši ieinteresēti to apgūt. Un vai pietiek tikai ar vēlmi to paveikt. Gribētos apgalvot, ka pilnīga mākslas apguve iespējama tikai tad, ja izjūtam arī ko vairāk. Mīlestība uz darāmo, paveicamo un apgūstamo. Mīlestība uz vēlmi apgūt mīlestības mākslu. Mākslu mīlēt apgūstamo. Bet kā jau minēju visa iesākumā ir teorija.…