Senās Ēģiptes kultūras garums ir vairāk nekā četri tūkstoši gadu. Tai raksturīga stabilitāte, kas balstījās uz drošām cerībām par nākotni. Ēģiptes kultūra bija cieši saistīta ar reliģisko tradīciju un attīstījās samērā lēni. Ēģiptiešiem bija raksturīga interese par pārlaicīgām vērtībām, ticība dažām nemainīgām patiesībām, cilvēka cieša saistība ar valsti, valdnieku. Viņi bija pārliecināti, ka cilvēks dzīvos arī pēc nāves, un cerēja uz laimīgu dzīvi aizkapa valstībā.
Mezopotāmijai jeb Divupei atšķirībā no Ēģiptes nebija dabiska centra un vienojošas ass. Mezopotāmija, atrazdamās starp divām upēm – Tigru un Eifratu atklātā līdzenumā, nebija ģeogrāfiski aizsargāta no svešzemju iebrucējiem, tāpēc iedzīvotājiem bija pastāvīgi jābūt modriem. Divupes vēsture bija arī daudz nemierīgāka un dinamiskāka kā Ēģiptes vēsture. Vērojama bija svešu kultūru ietekme. Ēģipte savukārt bija noslēgta zeme, stipri izolēta no pārējās pasaules. Nīlas ieleju rietumos un austrumos no kaimiņzemēm nošķīra klinšu kalni un plaši tuksneši, kā arī Sarkanā jūra, bet dienvidos – Nīlas krāces, tāpēc ēģiptieši bija relatīvi pasargāti no iebrukumu draudiem un svešu kultūras ietekmes. Tāpēc Ēģiptes vēsture ilgu laiku attīstījās vienmērīgi, bez spēku iejaukšanās no ārienes, un neviena senā valsts nepiedzīvoja tik ilgu ārējā miera periodu kā Ēģipte.
Ģeogrāfiski izolētajai Ēģiptei dzīves centru noteica dzīvību uzturošā Nīla. Tas noteica arī seno civilizāciju koncentrāciju ap Nīlas ieleju (auglīgā Nīlas ielejas augsne sekmēja lauksaimniecības attīstību un uzplaukumu un nodrošināja stabilu pārticību). Nīla arī it kā saistīja Ēģiptes iedzīvotājus un teritoriju visā tās garumā. Tas noteica tautas, etnisko vienotību un etnolingvistisko viendabīgumu (senie ēģiptieši runāja vienā valodā, starp dažādiem novadiem bija tikai nelielas dialektiska rakstura atšķirības). Arī tautas, kuras ienāca Ēģiptē kā klejotāji vai karotāji, parasti ātri asimilējās (uzņemt sevī, padarīt līdzīgu) un neradīja īpašas izmaiņas ēģiptiešu izskatā.
Atšķirībā no citām senajām civilizācijām, kur saglabājās apgabalu patstāvība un to etniskās un kultūras atšķirības, Ēģiptes kultūrai raksturīga integrācija un sintēze. Tas nozīmēja gan vienotību priekšstatos par pasauli, rituālos, ceremonijās, gan arhitektūrā un citos mākslas veidos, gan arī visā cilvēku dzīves veidā. Spēcīgi saliedējoši spēki bija arī valdnieks – dievs kā labklājības, drošības un dievu noliktās kārtības garants un ekonomika. Izolētība no vienas puses palīdzēja ēģiptiešiem veidot patstāvīgu, savdabīgu kultūru (citām seno civilizāciju kultūrām nav raksturīga mumifikācija, svēti un nemaināmi mākslas kanoni, piramīdu – valdnieka kapeņu būve utt.), bet no otras puses ģeogrāfiskā noslēgtība neļāva pilnveidot kultūru, pārņemt no citām tautām tehniskos un kultūras un reliģijas sasniegumus. Piemēram, semītu tautu – hiksu iebrukums Ēģiptē 17.gs.p.m.ē. veicināja bronzas plašāku izmantošanu, jo ēģiptieši ilgi nevēlējās atteikties no saviem tradicionālajiem akmens un vara darbarīkiem un ieročiem, kuru izgatavošanā sasniedza augstu meistarību. No hiksiem ēģiptieši aizguva arī vieglus kaujas ratus, kurus vilka zirgi, un zirgkopību. Iespējams, ja ēģiptieši pārņemtu citu seno civilizāciju sasniegumus, viņi nespētu sasniegt augstu meistarību dažādās nozarēs,...
…
