Ēģiptes pozitīvās un negatīvās iezīmes

Senās Ēģiptes kultūra jau pastāv apmēram četrus tūkstošu gadu un tā bija cieši saistīta ar reliģisko tradīciju, attīstījās samērā lēni. Ēģiptiešiem bija raksturīga ticība dažādām nemainīgām patiesībām, ticēja pēcnāves dzīvei un cerēja, ka tā būs laimīga. Ēģipte bija stipra, vienota, stingri centralizēta valsts ar valdnieku- dievu priekšgalā. Tā bija noslēgta zeme- izolēta no pārējās pasaules, tāpēc Ēģiptieši bija pasargāti no iebrukumu draudiem, jo Nīlas ieleju rietumos un austrumos no kaimiņzemēm nošķīra klinšu kalni un plaši tuksneši, kā arī Sarkanā jūra, bet dienvidos Nīlas krāces. Sakarā ar to, ka Ēģiptes tuksneši izolēja to, tāpēc Ēģiptes vēsture attīstījās vienmērīgi, pat lēni, bez spēku iejaukšanās no ārienes. Ēģipte piedzīvoja ilgu ārējo miera periodu kā neviena cita senā valsts. Ēģiptes izolētība no vienas puses palīdzēja ēģiptiešiem veidot patstāvīgu, savdabīgu kultūru, bet no otras puses ģeogrāfiskā noslēgtība neļāva pilnveidot kultūru, pārņemt no citām tautām tehniskos un kultūras reliģiskos sasniegumus. Izolācija apgrūtināja tirdzniecību un sakaru iespēju ar kaimiņiem, kā arī noteica Ēģiptes valsts izveidošanos, tās tipu. Izolācijas ietekmē Senās valsts valdnieki nerealizēja aktīvu politiku.…