Līdz ar to, ja pieņemam, ka mūsdienās mēs esam pieraduši pie divu veidu stāstu shēmām plašpatēriņa kultūrā, tad šī luga gluži neiederas nevienā no tām:
1) Shēma „ļaundaris saņem pelnīto sodu” – ja tiek uzsvērts, ka Jāsons saņēmis, ko pelnījis, tad savukārt Mēdeja tiek cauri salīdzinoši „sveikā”;
2) Shēma „kāds no varoņiem rada līdzpārdzīvojuma efektu” – šajā lugā nav īsti, kam līdzpārdzīvot: Jāsons pamet ģimeni, Mēdeja it kā varētu raisīt līdzpārdzīvojumu, bet, kā minēts, laika atstarpe starp mūsdienām un lugas laiku ir tik milzīga, ka saikne ar Mēdeju zūd un lasītājs ātri var nonākt viedoklī „nē, viņai ir brīva izvēle, es nesaprotu, vai tiešām ir tik asi jāreaģē”.
Un tomēr šo stāstu mēs varam stāstīt arī mūsdienās, ja vien modificējam vai modernizējam pašu stāstījumu, tas ir – atstājam lugas pamatproblemātiku (Vai cilvēkam nepiemīt brīvās izvēles iespēja? Vai atriebei ir derīgi jebkādi līdzekļi? Vai cilvēkam nav jāmācās piedot – arī paša veselā saprāta labad? Vai atriebība nav subjektīva un intīma divu cilvēku savstarpēja lieta, kas neiesaista trešās puses? Un visa galā – vai saticīga un uzticīga laulība nav paša cilvēka veselīgas eksistences pamatnosacījums un dzīves piepildījums?), bet modernizējam apstākļus, padarot šo vēstījumu saprotamāku mūsdienu lasītājam/skatītājam.
Piemēram, brīvi fantazējot, šo stāstu varētu stāstīt, izmantojot tikai divus personāžus – Mēdeju un Jāsonu, atsakoties no klasiskā hronoloģiskā stāsta uzbūves un izmantojot retrospektīvu skatījumu:
1) Stāsta sākumu varētu veidot ar dokumentālu nokrāsu – ir notikusi divu bērnu slepkavība, valsts iedzīvotāji arvien ir šokā – kā tas varēja notikt, un žurnālists, izmeklējot motīvus, ierodas intervēt Mēdeju – majestātisku, bet ciešanu pilnu cietumnieci. Papildus tiek sameklēts arī Jāsons – pacients psihiatriskajā slimnīcā, kur viņu noveduši pārdzīvojumi.
2) Pats stāsts sastāvētu no Mēdejas un Jāsona retrospekcijām uz notikušo. …
