Eiropa un globalizācija

Eiropas Savienībai kā vienotam spēkam viglāk un efektīvāk ir pārstāvēt visas valstis kopumā, jo tas ir lielāks un ietekmīgāks spēks globālistiskajā pasaulē.
Ir pazīstamas vairākas starptautisko attiecību skolas, kuras ir ietekmējušas mūsdienu starptautisko politiku: reālisma, liberalisma un konstruktīvisma.1
Realismā raksturīga nepārtraukta cīņa par spēku un dominēšanu starp valstīm anarhistiskā sistēmā, šādu sistēmu Bismarks nosauca par Reālpolitiku. Mūsdienās neoreālismam ir vairākas raksturīgas īpašības, piemēram, valstis ir vienoti aktieri, politiskajai elitei un sabiedriskajai masai ir viena koncepcija par nacionālajām interesēm, turklāt šīs intereses pirmkārt tiek definētas kā ģeopolitiskas vai uz drošību vērstas attiecības, kā, piemēram, valstu teritoriālā vienotība un politiskā kārtība, labāk nekā ekonomiskās attiecības. Šeit parādās Eiropas Savienības jauno dalībvalstu bailes , kuras saistās ar to, ka tās tikai nesen ir ieguvušas vai arī atguvušas neatkarību, tās baidās, ka to valstu pilsoņi ātri eiropeizēsies un aizmirsīs savas saknes. Valsts šajās attiecībās spēlē racionālu lomu, cenšoties pēc iespējas maksimalizēt savu drošību, dodot relatīvu balansa spēku starp valstīm. Šeit parādās tas, ka realisti uzskata, ka valsts, kurai ir stabila teritoriāla un sociālpolitiska struktūra, stabils ir arī tās ģeopolitiskais un drošības stāvoklis…