Eiropas tiesības

Vārds „Eiropa” radies no grieķu valodas – ar to antīkajos laikos apzīmēja Grieķijas sauszemes daļu, turklāt jēdzienu saprata ne tika ģeogrāfiski, bet saistīja arī ar idejisku saturu. Gadsimtiem ilgi Eiropa tikusi asociēta ar kristietību un humānismu – abas kustības bija Eiropu vienojošs faktors. Kopš XIX gs. Eiropu vieno arī trešais dzinējspēks; sociālisms tā starptautiskajā izpratnē.
Jaunā pasaules kārtība – modernais un industriālais 19. gs. pieprasīja valstu sadarbību daudzās jomās – šajā laikā tika nodibinātas vairākas starptautiskas organizācijas (piemēram, Starptautiskā Telekomunikāciju savienība). Eiropas ideja turpināja attīstīties arī pēc I Pasaules kara. Radās pirmās idejas par vienotas Eiropas izveidi. 1923. gadā tika izveidota „Paneiropas savienība”, kas iestājās par „Eiropas Savienoto Valstu” izveidi federālās valsts formā (līdzīgi ASV). Līdzīgi idejas bija arī t.s. Briāna plānā (Francijas ārlietu ministrs Aristīds Briāns) 1929./30. gados, kas paredzēja Eiropas valstu apvienošanu federācijā. Tomēr neviena valsts nebija gatava atteikties no suverenitātes tiesībām (tādejādi Eiropas ideju aizēnoja doma par nacionālu valsti). Sava veida atpakaļkritieinu savā attīstībā Eiropas ideja piedzīvota 30os un 40os gados, kad Vācijā un Itālijā izplatījās radikālais nacionālisms.1 …