Pēdējā laikā daudz tiek diskutēts par cilvēka dzīvības vērtību – lai dzīvība netiktu izdzēsta ne likuma vārdā, ne arī nozieguma rezultātā. Neviens nešaubās par to, ka, ja dzīvība tiek vardarbīgi atņemta, ir veikts noziegums un noziedznieks ir pelnījis sodu. Ja dzīvība tiek dzēsta eitanāzijas rezultātā, viedokļi dalās – vai ir izdarīts noziegums, vai tas tomēr ir noticis likumīgi!
Eitanāzijas problēma mūsdienās ir aktuāla tēma un tā nekad nenovecos kaut vai tāpēc, ka šī tēma nav līdz galam izpētīta, un nekad arī nebūs, jo, cik cilvēku, tik arī viedokļu.
Kas tad īsti ir eitanāzija? Eitanāzija ir ārsta rīcība, kas vērsta uz pacienta dzīvību uzturošo sistēmu atslēgšanu vai arī pacienta nāves veicināšanu, lai tādā veidā novērstu ciešanas, protams, saskaņā ar pacienta vēlmi.
Eitanāzijas piekritēji mēdz to saukt par “skaistu nāvi”, “cienīgu nāvi”, “žēlsirdīgu nonāvēšanu” utt. Lai arī kā mēs sauktu eitanāziju, tik un tā tās būtību neizmainīsim. Sāpju remdināšana, žēlsirdība un iecietība ir tas, ko cilvēki cer sagaidīt, kad viņus piemeklē nelaime un ciešanas. Nāvi viņi sāk lūgt tad, kad nesagaida to, uz ko cer. Ja mēs izrādīsim patiesu žēlsirdību pret tiem, kuri tuvojas nāves slieksnim vai arī cieš smagas sāpes, tas liecinās arī par cilvēcisko cieņu. Ja mēs viņiem paradīsim, ka viņi nav nasta, ka viņi nav nekāds ļaunums, no kura par katru cenu grib atbrīvoties, tad nāve zaudēs savu "pievilcību" viņu acīs.…
