Problēmas būtība- Eitrofikācija ir ķīmisku uzturvielu, parasti slāpekļa un fosfora savienojumu, palielināšanās ekosistēmā, augu pirmprodukcijas kāpināšana, kura tiek izraisīta ar barības vielu koncentrācijas pieaugumu ūdenī. Vārds eitrofs atvasinājumā no grieķu valodas nozīmē „labi barots”. Ar šo vārdu tiek apzīmēti apstākļi, kad ūdenstilpē, pateicoties biogēno elementu koncentrācijas pieaugumam, ievērojami palielinās bioloģisko procesu intensitāte, kas sākumā novērojama kā aļģu attīstība, organisko vielu uzkrāšanās un kopumā noved pie ievērojamas ūdens kvalitātes pasliktināšanās, tomēr eitrofikācijas process ir dabisks un uzskatāms par vienu no pamatstadijām ūdenstilpes attīstības procesā, lai no oligotrofa stāvokļa, attīstoties dzīvības procesiem un pieplūstot biogēniem elementiem no sateces baseina, pārvēršoties eitrofā, bet noslēgumā aizaugtu. Tomēr ūdeņu antropogēnais piesārņojums ievērojami paātrina šo procesu un rada antropogēno eitrofikāciju. Eitroficētos ūdeņus raksturo augsts biogēno elementu koncentrācijas līmenis ūdenī un nogulumos, augsts organisko vielu saturs ūdenī, augsta ūdeņu bioloģiskā produktivitāte, duļķains ūdens, skābekļa deficīts piegrunts zonā. Eitrofikācijai vairāk pakļautas ūdenstilpes ar nelielu dziļumu. Noskaidrots, ka vēsturiskās attīstības gaitā pirmie aizauguši visseklākie ezeri, pārskatot ziņas par valsts purviem, kas izveidojušies virs aizaugušiem senezeriem redzams, ka mazākais sapropeļa slāņa biezums ir 0,2 m, bet lielākais reti pārsniedz 5 m.
Problēmas cēloņi – Barības vielas nokļūst ūdenstilpnē ne tikai no lauksaimniecības, bet arī no daudz un dažādiem citiem avotiem. …
