Ievads
Filozofijā ekonomika tiek aplūkota kā sabiedrisko attiecību sistēma, kuras aplūkotas no jēdziena vērtība pozīcijas.
Marksisma filozofijā tā tiek saprasta kā cilvēka darbības nozare, kas saistīta ar materiālo labumu ražošanu un materiālo labumu atražošanu, cilvēka pamata materiālo vajadzību apmierināšanu: pārtika, dzīvesvieta u.c.
Aristotelis pretstatīja ekonomiku hrematistikai – cilvēka darbības nozarei, kas saistīta ar labumu gūšanu. [1]
Ekonomika ir sabiedrisko attiecību nozare, kas saistīta ar materiālo labumu ražošanu, sadali, apmaiņu un patēriņu, efektīvu resursu izmantošanu.
Visa mūsu dzīve ir sadalīta vairākās nozarēs: mēs piedzimstam (sociāli - demogrāfiskā nozare), mēs iegūstam izglītību (izglītības nozare) utt. Visu mūsu dzīvi nosaka un diktē ekonomika, un kā pēc tā visa to var noliegt?! [3]
Mūsdienās ekonomika ir kā sociālās mijiedarbības forma, līdzīgi diegam, kas izvijas caur visām nozarēm (politika, izglītība) un cieši tās saista. Ekonomiskā sistēma nav izolēts veidojums sabiedrībā. Tā mijiedarbojas ar visām sabiedrības struktūrām.
Ekonomiskā sistēma ir savstarpēji saistītu un noteiktā veidā sakārtotu ekonomikas elementu kopums, kas veido sabiedrības ekonomisko struktūru.
Ārpus ekonomikas sistēmas īpatnībām nevarētu atražot (pastāvīgi atjaunot) ekonomiskās attiecības un institūtus, nevarētu pastāvēt ekonomiskās likumsakarības, nevarētu rasties ekonomisko parādību un procesu teorētiskā izpratne, nebūtu sakoordinētas un efektīvas ekonomiskās politikas.
Lai pilnībā varētu izprast ļoti sarežģītu un komplicētu sociāli ekonomisko sistēmu, un tikt skaidrībā ar to, nepieciešams to iepazīt tuvāk, ko es arī domāju darīt.[1]
…
