Ēriha Marija Remarka pēdējais romāns „Ēnas paradīzē” ir darbs, kurš risinās Otrā Pasaules kara laikā. Šis romāns manī izraisīja ļoti daudz pārdomu. Tas, ka tajā laikā ļoti grūta dzīve – karš, tā sekas, bēgšana no savas valsts, kas ļaudis ļoti satrieca. Ļoti daudzi emigranti dzīvoja ar kāda cita – miruša cilvēka vārdu. Tā arī bija galvenā tēla ikdiena: „Pasi biju iematojis Frankfurtē no kāda cilvēka, kurš man to uzdāvināja tieši tajā dienā, kad nomira. Viņa vārds bija Ross. Tātad arī mans vārds bija Roberts Ross. Savu īsto vārdu biju gandrīz aizmirsis.”
Romānā notika daudz pašnāvību, kurās dzīvību zaudēja galvenokārt spēcīgi, jauni cilvēki. Viens sevi nogalēja sievas dēļ, kura dzimtenē bija gājusi bojā, cits nelaimīgas mīlestības dēļ, bet kāda sieviete, kura tik ļoti vēlējās dzīvot, nomira vēža mocīta. Viņa tik ļoti mīlēja dzīvi, vēlējās atgriezties Vācijā – savā dzimtenē: „(. .),ja zinātu, ka runa ir par dzīvību vai nāvi, tad es cīnītos.” Man tas likās savādi, jo cilvēks, kurš ir ļoti slims dara visu, lai dzīvotu, bet cilvēki, kuri to varētu darīt, noārda sevi, noniecina un tad izdara neatgriezenisko. Man tas likās banāli, pat nepieņemami, jo dzīvība ir tikai viena un tāpēc tā jāsaudzē.
Šajā Ē. M. Remarka romānā ir risināta viena liela problēma – Otrais Pasaules karš, tā sekas, emigrantu tieksme atgriezties dzimtenē.…