Domāju, ka darba ideja ir roze kā daļa no cilvēka dzīves. Mārtiņš nerisināja ģimenes problēmas, bet kā savas dzīves prioritāti vērtēja šo puķi. Dzīve viņam bija kļuvusi bezjēdzīga. Pēc manām domām, galvenajam varonim lielāku uzmanību vajadzēja veltīt tieši savai dzīvei un visam kas viņu nomāca, nevis šim dzeltenajam ziedam. Īpaši mani uzrunāja rakstnieka izteiktais Zentas domu grauds: „Ikdiena dod taču arī vērtīgu prieku, tikai tas apslēpts, ar smalku, jūtīgu un tikai tīru dvēseli uztverams, kamēr dēku pilnās dzīves prieki ir skaļi un nekaunīgi un peld dvēselē pa virsu kā ūdenī iekaisītas zāģu skaidas.” Domāju, ka šī citāta ideja ir paskaidrot, ka mēs pārāk bieži nopeļam savu ikdienu. Uzskatu, ka kaut vienā dienas mirklī ir iespējams saskatīt kādu prieka dzirksti.
Zigmunds Skujiņš raksta, ka Ādamsona novelēs ārēju apstākļu radītu konfliktu tikpat kā nav, viņš pietiekami daudz pretrunu atrod varoņos pašos. Pie tam intriga nekad neieslīd sociālos sarežģījumos vai- ja konflikts risinās starp pretējā dzimuma personām- sadzīviskās attiecībās. Pat it kā tradicionāli aizsākti sižeti Ādamsonam aizvien gūst psiholoģiski negaidītu virzību. Mans viedoklis sakrīt ar Z. Skujiņa secinājumu, jo novelē „Dzeltenā roze” ir saskatāmi iekšēji konflikti varoņos (šie konflikti ir katrā tēlā) Mārtiņā, Zentā, Martā un Emīlā. Novelē ir iekļautas arī sadzīviskās attiecības- nesaskaņas ģimenē, nesaprašanās, neizrunāšanās.
Erika Ādamsona noveles man likās interesanta lasāmviela, jo katrā novelē slēpjas pārdomas par problēmām, sarežģījumiem, kurus cilvēki sev rada paši.
…