Katrs no mums, cilvēkiem, it īpaši jaunieši, ir pēļu zvejnieki. Atsaucoties uz Jāņa Poruka darbu “Pērļu zvejnieks” – pērles ir ne tikai pusdārgakmeņi, bet arī tuvinieki, atmiņas, pieredze un vērtības. Cilvēki, arī es pati, zvejo šīs pērles, izdzīvojot un pārdzīvojot gan prieku, gan bēdas, gan arī vilšanos, mīlas uzplaukšanu un tās norietu. Esmu pērļu zvejniece, jo “meklēju” sevi, iepazīstu jaunus cilvēkus jeb dvēseles, un mīlu.
Būdama jauniete, es “meklēju” sevi, izzinot savas vēlmes, ar īpašu uzmanību pētot savas un apkārtējo intereses. Es “iztaustu” dzīves augsni, meklējot kādu, iespējams, apslēptu mājienu, tā saucamo kompasa bultu, kas norādīs precīzu virzienu, kurā man vajadzētu virzītes un domāt. Virzienu, kurā man būtu jājūt un jāmīl, lai nekļūdītos, jo ir nepārprotami skaidrs, ka kļūda, jeb neapdomāti neprecīzs solis “pa kreisi” liek dzīves slēgtajam riņkim atgriezt Tevi starta pozīcijā, kad atkal nāksies akli taustīties pēс pavediena. …