Tomēr esmu pārliecinājies pats uz savas ādas, ka tas atmaksājas – ieklausīties citu viedoklī un padomos.
Tā es te kursēju pa savas dzīves sākumposmu kā tvaikonītis pie Daugavas ietekas jūrā. Dienu no dienas, ar katru nākošo dienu arvien lielāku gabaliņu uz priekšu… Un sen jau esmu pieradis pie cilvēkiem apkārt, pie tā, ka blakus vienmēr ir kāds, kam izkratīt sirdi, izsūdzēt bēdas vai vienkārši kopā pasēdēt, paklusēt un iedzert alu. Pierasts no rītiem mostoties un vakaros atgriežoties no darba vai skolas, redzēt savus tuviniekus. Un pierasts pie mīļotās meitenes smaida.…