Latvija – paradīze Zemes virsū. Dabas apbrīnojamais skaistums, mīlīgās, mazās pilsētas, romantiskie tiltiņi, upes tērcītes, Rīgas baznīcu torņi, sarkanbaltsarkanie karogi. „Pūt vējiņi”, „Div’ dūjiņas gaisā skrēja”, dejas, svētki, zirņi un speķis, šie tik ļoti Latvijai raksturīgie simboli rada patriotisku noskaņu. Es jūtu, ka esmu Latvijā, savā dzimtenē, un zinu, ka Latvija ir dziļi manī.
Kā es jūtos šajā mazajā valstiņā, Eiropas ziemeļaustrumos? Kopumā labi. Ja jūtos neapmierināta ar kādu norisi, zinu, ka, ja ļoti vēlos, varu to mainīt. Vajag tikai vēlmi. Zenta Mauriņa ir teikusi: „Katrs indivīds ir neaizstājams smilšu graudiņš visas zemeslodes struktūrā un līdz ar to politikā, kultūrā un materiālā ziņā atbildīgs par visu, kas notiek un kas nenotiek.” Es jūtos atbildīga par to, kas notiek mūsu valstī, tas skar mani, manu ģimeni, manu dzimteni, man tas ir būtiski, taču dažkārt man ir kauns par to, ko dara mūsu valsts vīri, dažkārt nesaprotu rīcības iemeslus, bet apzinos, ka nezinu visus apstākļus.
…