Mums ir zināmas daudzas, jo daudzas reliģijas un katrai no tām ir savs definējums ciešanām. Ja godīgi es ne reizi neesmu sastapusi cilvēku, kuram nebūtu bijušas ciešanas vai problēmas. Rodas vienīgi jautājums „kas ir ciešanas”?
Vēl kaut kur lasīju, ka ciešanās sadeg mūsu grēki. Ciešanas nav sods... Bet ļoti bieži mūsu ciešanas izraisa tuva cilvēka sāpes, slimība, mūsu nespēja viņam palīdzēt.Un ja ,tēlaini izsakoties, personīgais mugurkauls ir salauzts šādā ceļā, tad dažreiz liekas, ka tas bija vienīgais ceļš kā atvērt nocietināto sirdi un apsūdzi sevi par tuvā cilvēka ciešanām.
Ja ciešanu pilna ir veca, sava mūža nodzīvojuša cilvēka aiziešana, arī tad sāp un rodas jautājums kāpēc, jo tie, kurus mīlam jau mūsu acīs ir bez smagiem grēkiem.Un ja man saka: es visu darīju ko tu teici, bija mācītājs, bija piedošana saviem pāri darītājiem un Vakarēdiens, bet miers pēc tam bija īslaicīgs, un vai vispār pēc tam kas ir, jo no turienes neviens nav atgriezies. Un neprotu un nezinu ko atbildēt, jo nevaru šajā gadījumā stāstīt par grēku sadegšanu, nevaru iedot arī savu ticību un mieru. Varu tikai lūgt Dievu.
Vēl smagāk ir, ja ciešanas saistītas ar mazu bērnu iedzimtu slimību. Gribot negribot ir jautājums kāpēc? Ne mans prāts ne sirds nepieņem iespēju, ka tas būtu Dieva sods par pieaugušo grēkiem.Bet tie, kurus tas personīgi skāris ,meklē iemeslus, meklē iedzimtību un savās sāpēs ievaino viens otru.…