Ko nozīmē vārds Renesanse ? Šis vārds nāk no franču valodas un nozīmē atdzimšanu. Renesanse – tas ir atdzimšanas laikmets Eiropā.
Ar renesansi pasaules kultūras vēsturē tradicionāli apzīmē aptuveni 300 gadu ilgu laikposmu- no 14. Līdz 16. gs., kam raksturīgs kultūras uzplaukums. Dažu paaudžu laikā būtiski mainījās ierastais dzīvesveids un pasaules skatījums. Renesanses laikā strauji uzplauka izglītība, tirdzniecība, māksla, mūzika, literatūra, un zinātne. Augstāko uzplaukumu renesanse vispirms piedzīvoja Itālijā, 16. gs. pirmajā pusē, bet pēc tam vērsās plašumā citās Eiropas zemēs. Par renesanses centru kļūst Toskānas pilsēta Florence. Florenses renesansei raksturīgs klasisks humānisms, zinātnisks reālisms un tam laikam neparasts individuālisma uzplaukums.
Par renesanses sākumu vēsturniekiem ir dažādi uzskati, jo precīzu datumu ir grūti noteikt. Dažādās valstīs renesanses dalījums atsevišķos posmos nav vienāds, taču Itālijā kā renesanses dzimtenē ir vispārpieņemta šāda periodiozācija:
• Proterenesanse – 13.gs. otrā puse ( trečento) ,
• Āgrā renesanse – 1400- 1500 ( kvatročento),
• Dižrenesanse – 1500- 1525 ( činkvečento) ,
• Vēlīnā renesanse un manierisms – 1525- 1600 ( činkvečento).
Jauno laikmetu pieteica Dante literatūrā, Džoto glezniecībā, arhitekts Brunelleski. Pēc tam savus lieliskos darbus radīja Leonardo da Vinči, Mikelandželo.
Renesanses kultūras veidošanās Itālijā skaidrojama ar labvēlīgo ģeogrāfisko stāvokli. Florence, Venēcija, Milāna, jau kopš krusta karu laikiem bija tirdzniecības ceļu krustpunktā. Tāpēc pilsētas bija izveidojušās par lieliem tirdzniecības centriem, iedzīvotāji jutās arvien neatkarīgāki. Pilsēta cilvēkiem deva daudz lielāku iespēju mainīt savu sociālo stāvokli. Nauda kļuva par galveno faktoru, kas noteica prestižu sabiedrībā.
Es rakstīšu par renesanses tāljūru ekspedīcijām, un galvenais uzsvars tiks Kristofera Kolumba sasniegumiem. Tehnoloģijas attīstības līmenis un ekonomisko interešu vadītie dzinuļi radīja iespēju renesanses sabiedrībai pārvarēt savus priekšstatus par pasaules patiesajiem izmēriem. Tāljūru braucēju pūliņi radīja īstu apvērsumu. Jau 15. gs. sākumā portugāļus bija ieinteresējuši Āfrikas zelta raktuves un melnās rases vergu lētais darbaspēks. Vēl vairāk interesēja Indijas garšvielu tirgus. Tāpēc jautājums par jūras ceļu atklāšanu uz Indiju bija īpaši aktuāls. Portugāļi jūrasbraucēju Bartolomeo Diaša un Vasko da Gama panākumi iedvesmoja Spānijas vadību vēl lielākam riskam. Tā kā austrumu ceļi bija portugāļu rokās, atlika ideju par nokļūšanu Indijā , doties pāri okeānam uz rietumiem.
Šo plānu centās realizēt ekspedīcija Kristofera Kolumba vadībā.
KRISTOFERS KOLUMBS ( 1451 – 1506 )
Visu ceļotāju mūžu apvij mītu un leģendu jūklis. Iespējams K. Kolumbs dzimis Dženovā, Viņš bija audēja un neveiksmīga audumu tirgotāja Domenika Kolumba vecākais dēls. Viņš bija ieguvis latīņu valodas zināšanas un pieredzi tirdzniecībā. Taču vislielāko pieredzi viņam deva jūra, uz kuras pavadīja divdesmit trīs gadus. Viņš devies daudzos tirdzniecības ceļojumos gan pa Vidusjūru, nokļūstot līdz Anglijai, gan līdz Āfrikas Gvinejai. 1476. gadā apmetās Lisabonā. Kolumbs apracējās ar kapteiņa Perestrellas meitu Felipi. Mantojumā saņēma Perestrellas kartes, memuārus un ziņas par Rietumāfrikas un Atlantijas okeāna salu atklāšanu un ieceļotāju apmešanās vietām.
…
