Labdien, cienījamais prezidenta kungs! Kopš Latvijas atkārtotas neatkaribas atgūšanas 1991.gadā ir pagājuši te jau 17 gadi. Esam pārdzīvojuši vairākas valdības, vairākus ministru prezidentus, neskaitāmus realitātes šovus un lielveikalu atklāšanas pasākumus. Mēs, latvieši, esam savāda tauta, mums patīk dedzināt kūlu pavasarī, pašā vasaras vidū sadzerties alu, un tikai tad mēs jūtamies piederīgi mūsu mazajai zemītei. Mums ir jūra, mums ir meži, upes, pakalni un inflācija, kas par sevi pēdējā laikā liek intensīvi manīt. Mēs esam sīksta tauta, kad mums iet grūti, mēs vienkārši savelkam ciešāk jostu un gaidām. Mācēt gaidīt ir māksla, un to mēs laikam pieprotam vislabāk. Tikai laiku pa laikam uzrodas jautajums: "Cik ilgi vēl?" Patiesībā ļoti daudz cilvēku ir samierinājušies, iemācījušies sadzīvot vai jau ir vienkārši atmetuši ar roku, jo viņi ir sapratuši, ka pie mums viss vienmēr būs savādāk... Protams, salīdzināt būtu muļķīgi, jo nevienā pasaules valstī tās pilsoņi nav pilnībā apmierināti ar viņu valdības darbu, bet svarīgi būtu saprast pašai tautai, ka tā vairs nevar un ir jāsāk kaut kas darīt, jo tie simts cilvēki domā vispirms paši par sevi – bet tas ir tikai cilvēciski. Ja mēs skatāmies vakara ziņas, tad varam secināt, ka neviens no mūsu valsts politiķiem nekad nekļūdās, nekad nemelo un nekad
nesaņem par to sodu, pie mums viss ir sakārtots un darbojas kā labi ieeļļots mehānisms. Lielākajai daļai no aktīvo vēlētāju tas šķiet normāli un absolūti pieņemami, tikai tad, kad patiešām ūdens smeļas mutē, (nu jau kādus gadus trīs), mēs paliekam aizvien nepacietīgāki un nervozāki. Kaut kas taču patiešām nav kārtībā! Brīdī, kad valsti nomāc depresija un visiem trūkst naudas un līdzekļu, lai vienkārši savilktu galus kopā, valdība sev paaugstina atalgojumu, it kā jau pamācīdami: "Vajag tik strādāt uzcītīgāk, un viss būs."…
