Es redzu, ka cilvēki ir saspringuši, izmesti no savas komforta zonas, piesardzīgi un atturīgi. Šis laiks mums burtiski spiež mācīties rūpēties par sevi, savu veselību, izprast tehnoloģijas, kļūt patstāvīgākiem un iemācīties ko jaunu. Ārā viss kluss, lielākā daļa sēž mājās, un, manuprāt, tas ir labi, jo mēs vairāk laika veltām sev, sevis izziņai un ar ģimeni. Laiks vairs nav tik svarīgs, neviens nekur nesteidzas, katrs pats to sev organizē, ir pazudusi ikdienas steiga. Proti, skolēniem un vēl dažu profesiju pārstāvjiem laikam jau ne, jo šis laikposms viņiem ir pārpildīts ar visādiem darbiem un iespēju trūkumu, kā arī ar stresu. Bet varbūt tieši otrādi? Nezinu, sevi es redzu visu laiku uztraukumā, steidzoties kaut ko paveikt un izdarīt laikus. Jūtos ierobežota.…