Mirdzoša, kvēlojoša lode nolaidās zemē, zem zemes. Vīju, vīju vēju Daugavā. Ak, salve „
Saule un dienvidus:
Tēvs – māte – radi,
Turp mani, vasara,
Atpakaļ vadi!
Salve! Salve!
Rit zemes elpa, rit klusi soļi savā nodabā saules radītajā, rudzu krāsas takā. Es eju ,esmu kapteinis ar sauli kuģa vietā. Es ritu. Pats.
Pēdējie ceļi, ir visgrūtākie, bet visizdevīgākie, jo tie ir septītie pa, kuru mirušais pāriet no šīssaules viņsaulē. Vadā esamību caur patības robežai. Cilvēka uzdevums jau ir atrast savu patību, nepazūdot masā, tikai stiprais spēs iziet šo ceļu, vājais izšķīdīs masā un kļūs par masu līdz pat pirkstu galiem. …