Pamostos es pēc kārtējā rūķīša apmeklējuma savā mutes dobumā. Tā es saucu šo procesu, sajūtu kad no rītiem mutē jūtama cigarešu pēcgarša. Patiesībā jau nekādu rūķīšu nav. Bet jau 8 gadus dienā izsmēķēju vismaz 10 cigaretes. Pēdējā laikā katra izsmēķētā cigarete liek aizdomāties tāpat kā rīts ar rūķīšiem. Pastiepju roku uz naktsgaldiņa pusi un izdzeru glāzi ūdens. Galvā ienāk doma, varbūt šodien nesmēķēt? Varbūt nesmēķēt par spīti visam? Nespēšu. To es saprotu kad uz mēles sajūtu savas garšas kārpiņas, kuras tā vien gaida kad es viņas apmierināšu. Pieceļos un eju uz virtuvi veltīt laiku savai rīta cigaretei. Suns mani sagaida asti luncinādams, paziņojot par izsalkumu. Ielieku bļodiņā ēdamo un aizsmēķēju. Pirmā rīta cigarete. Pulkstenis rāda 7.07.. Cigarešu dūmi tiek pūsti ventilācijas šahtā. Un atkal sevi pieķeru , ka vēlos nesmēķēt,…