Gadā ir kāda īpaša diena. Tas ir 1. septembris. Tā ir diena, kad skolēni atkal satiek savus skolotājus. Citi satiekas pirmo reizi, citi varbūt pēdējo… Jāatzīst, ka bieži vien es šo atkalredzēšanos sevišķi negaidu, bet esmu vairākkārt dzirdējusi no cilvēkiem, kuri jau vairs nemācās, ka skola bija jauka un ka labprāt atkal 1. septembrī dotos uz skolu. Tā jau ir parasti, ka cilvēki kaut ko novērtē tad, kad tas ir pagājis.
Es ilgi domāju, ar ko man asociējas vārds „skolotājs”. Lai arī tas ir ļoti bieži lietots salīdzinājums, uzskatu, ka precīzāka nav. Manuprāt, skolotājs ir kā atvērta grāmata. Grāmatas ir ļoti dažādas. Ir biezas, ir plānas, ir mazas un lielas. Ir tādas, kuras lasīt ir ļoti vienkārši, bet ir grāmatas, kas rakstītas tik sarežģītā valodā, ka jāņem palīgā vārdnīca. Ir ļoti jaunas grāmatas, kurām ir skaisti vāki, bet tas jau nenozīmē, ka šīs grāmatas ir labākas par tām, kurām vāks ir pa pusei noplīsis, lapas palikušas dzeltenas un saburzītas no biezās šķirstīšanas. Katra grāmata ir savādāka. Man patīk A. Makarenko teiktais:
„Grāmatas ir vākos iesieti cilvēki.”…