Eseja par filmu "Vatel"

Augstāko aprindu izklaides gan ir ārkārtīgi garlaicīgas mūsdienu cilvēka izpratnē. Tajās netiek iekļautas praktiski nekādas fiziskas aktivitātes, kas līdzīgs ir vienīgi slinka un lēnīga kriketa spēlēšana zālājā, kas tiesa gan sagādā galminiekiem lielu prieku un jautrību. Telpās aristokrāti noklausās dziedājumos par to neizrādot praktiski nekādas emocijas. Noris arī gulšņāšana saulē un liekulīga tērzēšana, kas mijas ar jaunāko baumu izklāstu. Pie laika kavēkļiem ir pieskaitāma arī grāmatu lasīšana, kāršu spēlēšana, sievietēm pastaigas pa istabu, klavieru spēle un dziedāšana. Filmā redzamā baroka māksla ir krāšņa ar tai raksturīgajām krāsām, liektām līnijām un formām, gleznainums, dažādi gaismas efekti, spēcīgs spožas gaismas un ēnas kontrasts, dramatisms. Raksturīgā formas virtuozitāte un pievēršanās vissmalkākajām darba detaļām, spēcīga tēlainība. Tas spilgti izpaužas Vatēla priekšnesumiem radītajās dekorācijās un tērpos, kuros ir pārdomāts vai ikkatrs sīkums un kaut vienas detaļas iztrūkums būtu traģēdija.
Pēdējai mielasta dienai paredzēta zivju zupa un ūdens velšu galds, uz kura paredzētas pat dekorācijas no tām. Taču zvejnieki nepiegādā laikā visu nepieciešamo zivju daudzumu. Atels sagatavo savu pēdējo pusdienu maltīti pats sev un dodas uz savu istabu. Tur viņš izdara pašnāvību. Visi uzskata, ka Vatēls nogalinājis pats sevi, jo pārlieku pārdzīvojis paredzamo neveiksmi. Taču īstenībā filmas gaitā redzams, ka pret tamlīdzīgām lietām Vatēls izturas samērā vienaldzīgi. Vatēls zinādams, ka viņam jādodas līdzi karalim uz Versaļas galmu saprot, ka visu atlikušo dzīvi viņam nāksies dzīvot līdzās sievietei, kuru mīl, bet tā viņam nav aizsniedzama statusa atšķirību dēļ. Tieši šī sirdi plosošā patiesība piespiež Vatēlu izšķirties par šādu galēju soli.



…