Eseja par Imanta Ziedoņa epifānijās gūtajām atziņām

Imanta Ziedoņa dzejiskās prozas nav vienkārši “skricelējumi”, tukši vārdi. Šajos darbos, autors ielicis visu sevi, savu dzīvi. Iejuzdamies katrā uzrakstītajā darbā, dalījies savās domās, aizspriedumos, priekos un bēdās. Neatklādams savu patieso domu, ļaujot mums – lasītājiem domāt un pārdomāt, diskutēt un filozofēt. Tieši tas ir tik saistošs, un varbūt arī tāpēc viņa darbi nosaukti tik intriģējošā vārdā – epifānijas. Svešvārdu vārdnīcā lasu: epifānijas ir neliels, emocionāli bagāts prozas darbs, kas radies kā pēkšņa atklāsme, atziņa.
Kā pats autors atzīstas:
“Tie ir mazi impulsi, mazi uzliesmojumi, kuru gaismā daži brīži dzīvē izgaismojas sevišķi spilgti.”
Vislielāko uzsvaru dzejnieks Imants Ziedonis savās epifānijās liek uz atziņu par cilvēku un cilvēka vietu sabiedrībā, kura ir tuva un nozīmīga arī man.
Cilvēka piedzimšana – indivīda veidošanās sākums. Manuprāt, šai klaji paustajai atziņai pievienosies daudzi, jo kā apgalvo Imants Ziedonis:
“... pirms esi cilvēks, kurš ieņēmis savu vietu sabiedrībā, tev ir jāpiedzimst. Jāpiedzimst un jāveidojas. Jāveidojas par indivīdu!”
Šī ir viena no galvenajām pamatdomām, kuru dzejnieks akceptē savos darbos. Piemēram epifānijā - “Bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied!” Izlasot šo epifāniju, rodas atziņa, uz ko Imants Ziedonis skaidri arī norāda, ka cilvēks jāaudzina, jāmāca un jāveido jau bērnībā, ka ir vēl kaut kas vērtīgāks, svētāks, par parasto maltīti:
“... Bērniņ, mēs esam ēdāju tauta, bet noliec karoti bļodiņā, kad dziesmu dzied, bērniņ mans. Neskaties bērniņ, ka tas onkulis ēd, no viņa nemācies. Viņš ir apēdis visas savas dziesmas, viņš neatšķir dziesmas no salātiem...”…