Eseja par inflāciju

Inflācija – vienlaicīgi tāds mānīgs, viltīgs, draudošs, arī biedējoši un pat priecējoši satraucošs vārds. Zināmā mērā var pat salīdzināt ar „mīlestības” jēdzienu. Daudzi par to runā, domā melodijas, sacer dzejoļus un poēmas, pārdzīvo, pat aizraida sevi citā pasaulē, cieš un priecājas. To pašu var attiecināt uz inflāciju, tikai notiek neliela darba dalīšana. Ja inflāciju skaidro, domā melodijas, sacer dzejoļus un poēmas tie, kuru varā ir ražot naudu, tad naudas tērētājiem atliek pārdzīvot, ciest, līdz pat aizraidīt sevi uz labākiem medību laukiem.
Šķiet, ka inflāciju izskaidrot un izprast ir tikpat grūti kā tikt galā ar mīlestības jēdzienu. Lai arī gan viens, gan otrs rada pietiekami daudz problēmas, taču bez tā nav iespējama pati dzīve. Varat iedomāties, cik bagātas būtu bibliotēkas, par ko rakstītu daudzie tūkstoši rakstnieku un dzejnieku, ja nebūtu pirmās. Un vai varam iedomāties, cik gan neinteresanta būtu ekonomiskā dzīve, un vai vispār būtu iespējama saimnieciskā dzīve bez inflācijas?! Tā var būt gan ļoti augsta, gan pavisam neliela, bet tā mūs ikdienā pavada. Par to piedomā ikviens no mums, jo ikvienam no mums ir darīšana ar naudu. Par to domā pensionārs, pārskaitot pensijas saņemšanas dienā naudas vienības, un ko viņš šajā mēnesī varēs nopirkt: cik daudz maizes iznāks, vai pietiks maksai par siltumu, īri, elektrību un tā tālāk.. „Ak, atkal tā inflācija”: sērīgi nopūšas miljonārs, jo nu atkal iznāk papildus domāt par izdevīgākajiem naudas ieguldījumu veidiem, jo pie tagadējās inflācijas līmeņa sešu gadu laikā no sūri grūti krātā miljona paliks pāri tikai puse. …