Eseja par izstādi "Civilisti"

Un tad es atkal pazudu krāsās.. tik daudz zilā! Pat nezinu, kopš kura mirkļa es viņā esmu iemīlējusies. Tā mīlu, ka sirds aiz skaistuma sāpēja izstādē atrodoties! Vispār zilā jau ir tā cerību krāsa, un es jau arī esmu tāda maza cerībiņa. Mēs visi esam cerībiņas. Varbūt tāpēc mīlu, patīk ticēt un uzticēties, tam visam pamatā ir cerība. Nu, ir jātic un jāuzticas. Citādāk nevajadzētu mēģināt dzīvot. Bet arī no otras puses, tas zilais ir auskumauksts. Nu tā, ka vēsi paliek skatoties mākslasdarbā un es pat varētu apgalvot, ka asinsritē mazas sniegpārsliņas sāk veidoties. Bet tas liek justies dzīvam. Varbūt zilā ir mana dzīvības krāsa. Jā, man patīk par to domāt tā.
Es jūtos, kā izdzīvojusi dzīvi šajā izstādē. Tik daudz emociju, daudz ko sapratu, atkal izzinu sevi. Esmu pateicīga, ka cilvēkam ir ko dot un ka man- spēja to ņemt.
…