Eseja par Latvijas vēsturi

Saulei austot, mazais putniņš uzspurdza gaisā, lai sajustu rīta burvību. Viņš zināja, ka priekšā ir garš ceļš, jo kāds tam bija pastāstījis par zilo upi, kas sevī glabā tik daudz atmiņu un notikumu. Upe bija aiz vairākiem līdzenumiem un mežiem, bet tas putniņu neatturēja no lielās zinātkāres, un viņš devās ceļā.
Un lūk, tā arī bija. Upei blakus bija apmetušās nelielas ļaužu grupas, kuras izskatījās pēc medniekiem, kurai tautai tās piederēja, tā arī nav zināms. Mazliet tālāk jau redzamas mednieku ciltis, kas ieceļojušas no Eiropas austrumu daļas. Tās apmetušās Osā, pie Piestiņas upes un pie Burtnieku ezera- Zvejniekos. Lūk, tieši priekšā soļo mūsdienu somu, igauņu un lībiešu priekšteči, arī viņi šeit ir uz apmešanos.
Tieši no šī skatu punkta putniņš saredzēja kā Kurzemes lielākajā daļā dzīvoja rietumlatviešu cilts – kurši, uz austrumiem no kuršiem, Lielupes auglīgajā līdzenumā dzīvoja lepnie un bagātie zemgaļi, starp Zemgali un Daugavu atradās sēļu novadi, Latgalē un austrumu Vidzemē dzīvoja latgaļi, Latgaļu kaimiņi rietumos bija lībieši, ziemeļos - lībiešiem radniecīgie igauņi, bet austrumos - krievi. Latvijas ziemeļu novados -ziemeļrietumu Vidzemē un Kurzemes pussalas ziemeļos - dzīvoja somugru tauta, ko sauc par lībiešiem, jeb līviem.
Pārlidojot apbrīnojamo meža platību, redzams kā ļaudis ar divžuburu spīļarklu ar dzelzs lemešiem apstrādā savu zemi, bet tur tālāk jau vīriem rokās ir platasmens cirvis, ar to bija vieglāk nolīst mežu, lai ierīkotu jaunu tīrumu. No kultūraugiem cilvēki audzēja miežus, kviešus, ziemas rudzus, prosu, zirņus, pupas, auzas, kaņepes, rāceņus. Labības novākšanā galvenais darbarīks bija sirpis ar stipri izliektu asmeni, bet Rietumlatvijā, kur to nelietoja, - izkapts. Graudus sasmalcināja rokas dzirnās. Tepat kalēji prot iegūt ne tikai dzelzi, bet arī tēraudu ar dažādu oglekļa sastāvu. Viņu lielo meistarību apliecina dažādo ieroču izgatavošana. Tāpat arī rotkaļi savu māku izkopuši līdz pilnībai.…