Eseja par Oskara Vailda romānu "Doriāna Greja ģīmetne"

Visi, kas sastapās ar Doriāna skaistumu un nevēlējās saredzēt tajā dievišķumu un tiecās vērtēt viņu pēc morāles normām tika dzēsti no viņa dzīves. Doriāns pretojās morālei un cilvēki domāja, ka kāds, kas ir tik debešķīgi skaists vienkārši nevar būt iekšēji derdzīgs: „Pārsteidzošs skaistums, kas tā valdzināja Bazilu Holvardu un arī daudzus citus, likās, nekad viņam nezudīs. Pat tie, kas dzirdēja par viņu vistumšākās baumas, liedzās ticēt apkaunojumiem, tiklīdz ieraudzīja viņu vaigu vaigā. Viņi brīnījās kā tāds skaists un valdzinošs cilvēks ir mācējis izvairīties no zemiskā, rupji juteklīgā laikmeta iespaidiem.”
Doriāna portrets, kā ikviens mākslas darbs, attēlo tā īsteno būtību – patiesa liecība, īstenais varoņa dzīves attēlojums. Doriāna mēģinājums iznīcināt savu ģīmetni rezultējas viņa paša bojāejā, bet mākslas darbs ir neiznīcināms. Portrets savā pirmatnējā skaistumā dzīvos mūžīgi: „Iegājuši istabā, pie sienas viņi ieraudzīja sava kunga brīnišķo ģīmetni, tādu kādu to atcerējās redzējuši pēdējo reizi, - visā jaunības un dailes spožumā. Bet uz grīdas gulēja mironis ar nazi krūtīs. Viņa seja bija riebīgās krunkās, novītusi un derdzīga. Tikai pēc gredzeniem rokās kalpotāji viņu pazina.”
„Doriāna Greja ģīmetne” ir estētisks romāns par skaistumu tā augstākajā izpratnē. Tas nepropogandē estētiskuma būtību, bet brīdina par tās bīstamību. Ar savu romānu autors paziņo, ka dzīve ir vadāma ar jūtām un ir anarhiska un destruktīva. Pēc romāna izlasīšanas ikvienam radīsies pārdomas par dzīves uztveri, par skaistuma jēdzienu un tā nozīmi. Pats galvenais jautājums ir , manuprāt, vai skaista āriene attaisno neglītu dvēseli?
…