Eseja par R. Mūka citātu: "No sapņiem var visu uzcelt, ja vien tu pats esi daļa no sapņa"

Cilvēki kļuvuši tik aizņemti! Viņiem reti ir laiks tik muļķīgai nodarbei kā sapņošana. Ko mēs redzam tajās retajās reizēs, kad nododamies sapņošanai? Šajā tehnoloģiju laikmetā mēs sapņojam atbilstoši tā prasībām – izstrādājam nākotnes plānus, mērķus, ikvienu sapni ieliekam mūsu pasaulei nu jau raksturīgajos rāmjos – uz A4 formāta lapas, Times New Roman fontā.
Manī cīnās divas Unas. Viena – tā, kura sen jau vairs netic Ziemassvētku vecītim un pasakai par Pelnrušķīti, teic: „Bet kā? Ir jāstrādā, lai kaut ko uzceltu. Nekas nerodas ne no kā,” bet tā otrā, spītīgā meitene ar izspūrušajiem matiem piecērt kāju un liek racionālajai Unai aizdomāties: „Saki, kas tad ir sapnis? Vai tiešām – nekas? Bet varbūt tas ir daudz kas vairāk nekā mūsu mīļotā materiālā pasaule?” Kurš gan to zina? Sapņotāji?…