No utilitārā, jeb lielāka labuma stila man piemīt tikai tas, ka man ir svarīgi lai abas puses būtu apmierinātas. Kad es kaut ko daru, es domāju kā izdarīt tā, lai ne tikai man tiktu kaut kas labs, bet arī man tuviem cilvēkiem.
Ilgi biju domājusi, vai piederu pie normatīvā stila, un izsecināju, ka tomēr nē. Jā, it kā pieturos pie normām, bet teiksim tā, neuzskatu, ka likumi ir mans atskaites punkts. Es, protams, cenšos nepārkāpt likumus, bet drīzāk padaru viņus elastīgus, grozāmus.
Parasti ir tā, ja cilvēks nepieturas pie normām, neievēro likumus, tad viņš vienmēr, un jebkurā situācijā ir par sevi pārliecināts, un uzskata, ka ir ideāls, ka nekas sevī nav jāmaina, jo viņš taču ir tik labs, tik „foršs”, „kruts” (latv.val.[žargonisms]-ļoti labs; populārs, atzīts par labāko). Tātad, droši varu sacīt, ka esmu izņēmums. Varbūt es nepieturos pie normām, varbūt kādu reizi neievēroju likumus, viss var būt. Bet toties man ir augsts prasīgums pret sevi, kas ir raksturīgs vitālajam stilam. Un man ļoti patīk šī stila raksturojums: ”Dzīvotspēja ir atkarīga no tā, kā cilvēks pats saviem spēkiem tiek galā ar sevi un savu dzīvi.” Tam es tik tiešām piekrītu, jo izmēģināju to uz savas ādas.…