Attīstoties mūsdienu tehnoloģijām cilvēki daudz vairāk izvēlas komunicēt mediju telpā, sociālajos tīklos, komentējot ziņas, video, fotogrāfijas. Tāpat ka verbālā komunikācijā, tā arī neverbālā ir jāievēro ētikas principi. “Veiksmīgu saskarsmes procesu nosaka vairāku ar ētiku tieši vai netieši saistītu principu ievērošana. Par būtiskiem uzskatāmi: pietiekama informētība, skaidrība, saprotamība, savstarpēja saistība, iederīgums, taktiskums, laipnība, patiesums, atklātība un atbildība” (Milts, 2002, 7). Tomēr, pētot cilvēku komentārus mediju telpā, var secināt, ka no ētiskiem principiem maz kas ir palicis. Komunicējot mediju telpā, cilvēki bieži uzrunā viens otru uz “Tu”, atļaujas komentēt ārējo izskatu, gramatiskās kļūdas. Cilvēki arvien vairāk izrāda neiecietību un necieņu pret oponentiem, pret citu viedokli, jo nosacīta anonimitāte veicina nesodāmības un visatļautības sajūtu. Cilvēki bieži attaisno ar vārda brīvību savu vēlmi kādu pazemot un aizskārt, lai šādā veidā pierādīt savu taisnību, izmantojot jebkādus līdzekļus. Šī “vārda brīvība” bieži aiziet par tālu, kad cilvēki strīdā nolaižas līdz savstarpējiem rupjiem aizvainojumiem. Augusts Milts precīzi norāda, ka “ne tikai ikdienā, bet arī politiskās diskusijās, vadības jautājumos un pat zinātniskos strīdos tiek lietoti nekulturāli, netaktiski paņēmieni: novirzīšanās no tēmas, uzbrukums personībai, demagoģiska, populiska apelācija pie klausītājiem, stiprākā spēka demonstrējums, pierādījumu novilcināšana, strīdus priekšmeta izkropļošana, atmaskojoši mājieni, aizvainojošas iesaukas” (Milts, 2002, 18). Un viņam ir taisnība, jo, ko mēs dzirdam no publiskām personām un amatpersonām, kuriem jākalpo par paraugu visiem, un jo īpaši, jaunajai paaudzei? …