“Valsts ir kļuvusi par izšķirošo dominējošo un subordinējošo etnisko grupu politisko līdzekli mūsdienu politisko arēnu straujajās pārmaiņās, kad tā arvien lielākā apjomā pārdala savu pilsoņu un subjektu galvenos ienākumus. Lai aizsargātu sociālās, ekonomiskās un kultūras intereses, lai paustu sūdzības, prasības, bažas, ilgas un centienus, etniskajām grupām ir jāiziet politiskajā arēnā, t.i. savai līdzšinējā statusa, interešu, kultūras grupu un tamlīdzīgai kvalitātei ir jāpievieno jauna kvalitāte – tām jākļūst par konflikta grupām. Pašreizējā vēsturiskās attīstības posmā tas nozīmē, ka etniskajām grupām ir jātiecas iegūts pilnīgu vai daļēju kontroli pār valsti un/vai valstī. Ja tām nav varas valsts aparātā, tad riskam ir pakļauta pat etnisko grupu kultūra un sociālekonomiskās intereses, nemaz nerunājot par politiskajām interesēm. Ja etnisko grupu centieni iegūt adekvātu politiskās varas daļu un kontroli esošajā multietniskajā valstī beidzas nesekmīgi, tos noraida kā neapspriežamus vai tamlīdzīgi, tad etniskā grupa, savu interešu un emociju mudināta, var mēģināt atdalīties, lai veidotu savu valsti. …