Pirmie zināmie etrusku kultūras pieminekļi attiecas uz 9.gadsimtu p.m.ē. beigām un 8.gs. p.m.ē sākumu. 2.gs. p.m.ē viņu civilizācijas cikla attīstība beidzas, taču Roma līdz pat 1. gs. p.m.ē. atradās tiešā etrusku kultūras ietekmē. Par to, kas bijuši etruski , no kurienes viņ cēlušies un kāda bijusi to valoda, mūsdienu zinātne atbildi nesniedz. Ārpus Itālijas nav zināma neviena pilsēta, kuru varētu uzskatīt par etrusku dzimteni. Iespājams, ka viņi pieder pie Itālijas teritorijā ieceļojošām tautām, kas nāca no Mazāzijas piekrastes. Tie nodarbojās ar maiņas tirzniecību uz jūras un, iespējams arī pirātismu. 8.gs. p.m.ē. tie sāka iespiesties Itālijas iekšzemā, un 7.gs. p.m.ē. sākās to militārās varas un kultūras uzplaukums. Etruski pārgāja no dzīves ciematos uz pilsētu dzīvi.
Grieķi sauca viņus par tyrsenoi, romieši – etrusci vai tusci; iespējams, ka paši viņi sevi sauca par rasene. Pirmo reizi viņus minēja Hēsiods savā „Teogonijā”.
Šīs tautas valoda nebija indoeiropiešu cilmes. Šai valodai līdz pat mūsdienām nav atrasts nekas radniecīgs. Neviens nezina, kādai valodu grupai tā pieder. Etrusku alfabēts sastāvēja no 26 burtiem, un viņi rakstīja no labās puses uz kreiso. Viņu rakstība nav sarežģīt, un to var lasīt bez īpašām grūtībām. Burti ir aizgūti (nav skaidrs, kā tas ticis izdarīts) no rietumgrieķu alfabēta, kuri savukārt to pārņēmuši no feniķiešiem. Lielākā problēma ir etrusku uzraksti un teksti. Tos var lasīt burtu pa burtam; ir zināms, kā tie skan etrusku valodā. Taču paši vārdi paliek nesaprotami, mums tiem nav priekšmetiskas jēgas. Ir pazīstams ap 10 000 uzrakstu un ap 300 atšifrētu etrusku valodas vārdu, bet tas neko nedod valodas struktūras izpratnei, kaut arī garākie teksti (četri vai pieci) satur vairāk nekā 100 vārdu, kāds ducis ap 30 vārdu.…
