Filmas "Četri balti krekli" analīze

Filmēšanā ar vien biežāk sāka izmantot rokas kameras, kuras bija salīdzinoši vieglas un varēja uzfilmēt kustību, kas radīja reālistiskāku ainu. Filmā tas arī tika pielietots, piemēram, katra varoņa iešana uz kādu noteiktu vietu. Filmas secīgums bija haotisks, jo tika ignorēts norišu secīgums. Šo māksliniecisko paņēmienu varēja redzēt, kad notika komisijas sapulce par Cēzara dziesmām, tad pēkšņi nākamais kadrs ir vilciens, tad atpakaļ sēdē un atkal jau Rīgas ielas, kur fonā skan “Dzeguzes balss”. Manuprāt, filmā arī bija nepabeigta sižeta līnija, tā ir mīlestība starp Bellu un Cēzaru, jo starp viņiem bija romantiskas jūtas. Šī nepabeigtās sižeta līnijas darbības parādījās un izgaisa, to notikumi īsti arī neveda nekur tālāk, jo varoņu mērķi bija neskaidri.
“Četri balti krekli” ir filma, kura jānoskatās ikvienam latvietim, jo var iepazīt kā mūziķi dzīvoja padomju laikos, kur nevarēja izdot jebkādu skaņdarbu pēc brīva prāta. Ar filmas palīdzību ir iespēja atgriezties vēsturē, jo tiek precīzi attēlota dzīve tolaik, piemēram, redzēt kā Rīga un tās ielas izskatījās kādreiz, iepazīt un izprast padomju laiku ideoloģiju un citi aspekti. Šis konkrētais darbs ir spilgts un spēcīgs piemērs jaunajam franču vilnim, jo ir šī brīvība no klasiskā stila konkrētiem elementiem. Kā arī kurš tad cits skatīsies latviešu filmas, ja ne mēs paši latvieši.
…