Filmas "Grand Hotel" analīze

Filmas analīze studiju priekšmetā „Ievads pasaules kino vēsturē” 1.seminārs „Grand Hotel” „Grand Hotel” ir 1932. gadā tapusi ASV melodrāma, tās režisors ir brits Edmunds Goldings, kura daiļradē var ieskaitīt arī tādas slavenas filmas, kā „The Trespasser” (1929) , „The Broadway Melody” (1929) un daudzas citas. Edmunds Goldings šīs filmas tapšanā bija pieacinajis īstu tā laika zvaigžņu izlasi, galvenajās lomās spēlēja Grēta Garbo, Džoana Kroforda, Džons Berimors un citi, pateicoties viņa spējai sastrādāties ar kaprīzajām un prasīgajām kinozvaigznēm režisors bija iemantojis iesauku – „lauvu dresētājs”. Šī filma ir absolūta divdesmitā gadsimta ASV kino klasika, jāatzīmē, ka tā tika uzņemta laikā, kad Holivudā kino industriju vēl neregulē Heisa kodekss un tajā var manīt daudzas diezgan pikantas un divdomīgas ainiņas. „Grand Hotel” ir iekļauta Nacionālajā filmu reģistrā kā kultūrvēsturisks un māksliniecisks mantojums. Darbība norisinās greznā un ļoti izsmalcinātā Vācijas viesnīcā, kur ceļus krusto visdažādāko sabiedrības slāņu cilvēki ar spilgtām personībām. Viesnīcā tiekas depresīva krievu balerīna, neglābjams kāršu spēlmanis, kas ir nonācis milzīgos parādos un lai izķepurotos no tiem viņam ir jākļūst par zagli, svarīgs biznesmenis, slims vecs vīrs kurš alkst nobaudīt bagātnieku dzīvi un koķeta sekretāre. Pēc viena no varoņu izteikumiem Grand Hotel tā ir vieta, kur „nekad nekas nenotiek”, lai gan filmā notiek pilnīgi viss – mīlestība un naids, draudzība un augstprātība, azarts, zādzības un šantāža arī nāve, viesnīcas iemītnieki nāk un iet nesdami līdzi visus notikuma mudžekļus, tikai pati viesnīca nekad nemainās.