Manuprāt, pašapmāns tāpēc, ka sievietēm vienai otru nevajag, jo viņas pašas lieliski tiek galā, bet emocionāli, neviens nekad nesapratīs sievieti tik labi kā otra sieviete. Tāpēc arī katras sievietes šajā dienā bija skūpsts ar kādu sievieti. Tajā nebija kaisles, bet gan līdzjūtība, par to, kā otrai tagad iet. Māsai ar māsu par dzīvēm, kaimiņienēm, par to, ka Kitijai atklāts dzemdes vēzis, bet viņa neuztraucas par to, bet gan par savu vīrieti, kā viņš to pārdzīvos. Un dzīves biedrenēm, par grūto dienu.
Vienā dienā, kad cilvēks, kuru kop un par ko rūpējies pasaka: „Es dzīvoju Tevis dēļ, bet nu, lūdzu, ļauj man iet” un izdara pašnāvību, Klarisas dzīve sabrūk, un sabrūk no bailēm par to, ka kāda nu būs viņas tukšā un banālā dzīve.
Un otra tēma, manuprāt, ir Virdžīnijas teiktais savam vīram Leonardam filmas vidū – „Nav iespējams atrast mieru, bēgot no dzīves”. Cilvēks bēg no savas dzīves un nespēj saprast, kāpēc nav laimīgs un kāpēc nerod mieru. Tāpat kā Lora Brauna, aizbēga no savas ģimenes uz Kanādu strādāt kādā bibliotēkā, jo nebija laimīga savā ģimenē, kurā viņa dzīvoja sava vīra idealizēto dzīvi. Pašnāvības vietā izvēloties aizbēgt, viņa izvēlas dzīvi, atstājot sev izvēles iespēju atgriezties. Filmas beigās viņa atbraucot pie Klarisas stāsta, ka visa ģimene nu jau ir mirusi, liekot noprast, ka arī šeit nav bijusi laimīga, jo vainas apziņa viņu ir mocījusi par aiziešanu. Ar vārdiem „Neviens man nepiedos”, manuprāt, Lora vēlējās drīzāk teikt „Es sev nepiedošu”, jo jutās kā lieta – nevajadzīga un bez pielietojuma. Viņa nerada to mieru, par kuru runāja Virdžīnija. Šo tēmu papildināja arī filmas beigās Virdžīnijas rakstītā vēstule vīram, kur pēdējā rindkopa izteica domu, par kuru cilvēkiem vajadzētu aizdomāties un atcerēties vismaz reizi dienā.
"To look life in the face. Always to look life in the face and to know it for what it is. At last to know it. To love it for what it is, and then, to put it away. Leonard. Always the years between us. Always the years. Always the love. Always the hours."
…
